Piederēt savai dzīvei

Man rodas vēlme paskaidrot savu redzējumu, lai otrs mani saprastu.

Sāku šaubīties, vai varbūt es kaut ko redzu nepareizi.

Mani interesē, kāpēc otrs to redz citādi.

Otra atšķirīgums liek man paskatīties uz sevi: bet kā tad īsti ir man?

Mēģinu izskaidrot vēlreiz un precīzāk.

Jūtos vīlies, aizskarts vai nesaprasts.

Sāku domāt, vai nevajadzēja vispār par to runāt.

Varu pieņemt, ka otrs redz citādi, nezaudējot savu redzējumu.

Man rodas interese saprast, kur tieši mūsu pieredzes atšķiras.

Man kļuva grūtāk uzticēties savai izvēlei.

Sāku meklēt argumentus, lai pierādītu, ka man ir taisnība.

Atteicos vai pielāgojos, lai nerastos konflikts.

Pārbaudīju savu izvēli vēlreiz, bet gala lēmumu pieņēmu pats.

Varēju palikt pie sava un vienlaikus pieņemt otra cilvēka citādo izvēli.

Cenšos viņu pārliecināt rīkoties citādi.

Dodot padomu, jūtos atbildīgs par to, vai viņš to izmantos.

Man ir grūti skatīties, tāpēc reizēm iejaucos arī tad, ja mani nav lūguši.

Varu pateikt, ko redzu, un atstāt izvēli viņam.

Ja palīdzība nav prasīta, spēju palikt pieejams, neuzņemoties otra dzīvi savās rokās.

Vai mana izvēle atbilst tam, kā “vajadzētu”.

Kā mana izvēle ietekmēs cilvēkus, par kuriem esmu atbildīgs.

Vai pēc šīs izvēles es joprojām jutīšos savā vietā.

Man diezgan ātri rodas nevajadzīguma sajūta.

Sāku meklēt, kam varētu būt noderīgs.

Sākumā jūtos neomulīgi, bet pēc tam atrodu kaut ko sev interesantu.

Man patīk šāds laiks — varu pievērsties tam, kas interesē mani.

Man ir labi vienatnē, ja zinu, ka saikne ar cilvēkiem nav pazudusi.

Atklājums zaudē daļu savas vērtības.

Man kļūst skumji, ka nav, ar ko dalīties.

Es tomēr gribu to saglabāt — varbūt kādreiz noderēs.

Turpinu pētīt, jo tas ir interesanti man pašam.

Man pietiek ar pašu pieredzi, pat ja tā nekad nekļūs noderīga citiem.